Mēs izskaidrojam, kas ir askētisms reliģijā un filozofijā. Turklāt tās vēsture un pārstāvji Austrumos un Rietumos.
Kas ir askētisms?
Askētisms ir a doktrīna Reliģisks un/vai filozofisks, kas cenšas attīrīt garu, atņemot ķermenim materiālās baudas. Tā teikt, viņi ir askētiski tradīcijām kas ietver atturību, vientulību, noslēgtību, nabadzība un gavēšana, starp citiem materiālās trūkuma veidiem, kā ceļi uz mistisku apgaismību.
Askētisms var būt daļa no kultūras tradīcijām, kas ļoti atšķiras viena no otras, bet parasti saprot apgaismību kā procesu, kas ir attālināts no pasaulīgām baudām un zemes dzīves. Tie, kas to praktizē, ir pazīstami kā askēti vai anhorīti.
Šāda veida praksei ir tūkstošgades vēsture austrumos, īpaši dzenbudismā un citās hinduistu askētiskajās tradīcijās. Viņš arī bija klāt pasākumā islāmsīpaši sūfisma mistikā.
Tomēr terminam "askētisms" ir grieķu izcelsme: klasiskajā senatnē tika runāts par to askēze atsaukties uz doktrīnu par atlētiskiem un militāriem vingrinājumiem, kas bija paredzēti, lai novestu pie pilsonis grieķu virzienā tikums.
Pastāv arī ļoti plaša kristiešu askētiskā tradīcija, ko veido dažādi reliģiskie ordeņi, kas ar atteikšanos meklēja lielāku tuvību Dievam: šķīstības un nabadzības zvērests, brīvprātīga ieslodzīšana klosteros vai pat atteikšanās no pilsētas dzīves.
Kristiešu askētisma piemērs bija 6. gadsimta "tuksnešu tēvi" vai "tuksnešu tēvi", kuri pameta romiešu pilsētas, lai dotos vientulībā Sīrijas un Ēģiptes tuksnešos. Līdzīgi gadījumi parādās pareizticīgo un katoļu baznīcās, kurās miesas sodīšana vai atteikšanās no baudām bija bieži.
Viena no pazīstamākajām askētiskajām skolām bija spāņu valoda, kas ilga no Bajas Viduslaiki līdz septiņpadsmitajam gadsimtam, un kam bija vairāki aspekti: jezuīts, karmelīts, franciskānis, augustīnietis, dominikānis utt. Pats svētais Jānis no Krusta (1542-1591) rakstīja, ka "Jums ir jāzaudē garša pēc apetītes pēc lietām."