Mēs izskaidrojam, kas ir dogmatisms filozofijā, tā pārstāvji un attiecības ar skepsi. Arī dogmas citās jomās.
Zenona no Citiusa filozofiskais dogmatisms nozīmēja pasaules pieņemšanu, to neapšaubot.Kas ir dogmatisms?
A dogma Tas ir kaut kas tāds, kas ir jāpieņem bez šaubām, kā tas ir ar reliģiskām dogmām, par kurām mēs nevaram prasīt nekādus pierādījumus, bet drīzāk ticēt vai neticēt. Tāpēc dogmatismu var definēt kā tieksmi uz dogmām, tas ir, pieprasīt, lai a patiesība pieņemt bez jautājuma.
Tomēr iekšā filozofija, dogmatisms ir pašreizējā pretstats skepticisms un uz ideālisms. Filozofiskais dogmatisms aizstāvēja nepieciešamību pieņemt pasauli tās pašas dēļ, nepakļaujot to apšaubīšanai, un paļauties uz cilvēka saprāta spēju nonākt pie patiesības, pat izmantojot uzskatus un uzskatus. uzskatiem.
Šī skola radās g Senā Grieķija no klasiskajiem laikiem, kad "dogma" tika saprasta kā filozofisks viedoklis vai argumentēts viedoklis. Šo terminu turpināja lietot visā Rietumu vēsturē, īpaši saistībā ar kristiešu reliģisko domu.
Tā sāka runāt par dogmām ar mūsdienu tehnisko nozīmi no Tridentas koncila (1545-1563), kurā baznīcas varas iestādes nolēma, ka Dieva atklātās un Baznīcas atzītās patiesības ir dogmas.
Dogmu veidi
Dažādos dzīves aspektos pastāv dogmas, īpaši tās, kas attiecas uz reliģiju un reliģiju. metafizisks, tas ir, uz ļoti principiāliem filozofiskiem apsvērumiem, kurus nevar efektīvi un praktiski pārbaudīt. Piemēram:
- Reliģiskā dogma. Tie priekšstati, kurus Baznīca aizstāv kā patiesus un nesatricināmus attiecībā pret Dievu, viņa vēlmēm vai veidu, kā viņu godāt, ir dogmas: tās ir jāpieņem vai nepieņem, bet nav iespējams prasīt pierādījumus par viņa patieso raksturu. Piemēram, katoļu baznīca uzskata, ka Dievs ir trīsvienība, kas sastāv no tēva, dēla un svētā gara.
- Juridiskā dogma. Vadības sistēmas Taisnīgums, tas ir, Taisnība, daļa no neapšaubāmu fundamentālu apsvērumu kopuma, kas veido tiesību dogmatiku. Šīs dogmas nav nekas vairāk kā abstrakcijas tiesību normas, kas nodrošina sistēmas darbību. Piemēram, konstitūcijās parasti ir “dogmatiskā daļa”, kurā bez iespējamas apšaubīšanas ir noteiktas pamattiesības, kuras ir jāpieņem jau pašā sākumā.
- Zinātniskā dogma. Lai gan šķiet, ka tā ir pretrunīga, jo zinātne kā tāda tā varētu darboties nevis dogmatiski, bet empīriski un skeptiski, var runāt par zinātniskām dogmām, lai atsauktos uz tām fundamentālajām teorijām, kas apraksta novērojamas, kvantitatīvi nosakāmas, bet neizskaidrojamas parādības tomēr ne citādi. Piemēram, spēja būt objektīviem novērotājiem dabu to var uzskatīt par zinātnisku dogmu, jo bez tās viss pārējais sabrūk.
Dogmatisms un skepse
Dogmatisms un skepticisms ir pretrunīgas pozīcijas, un tās bija pretējas filozofiskām kustībām senatnē. No vienas puses, skeptiķi iebilda, ka viņam tas nav iespējams cilvēks sasniegt patiesību par pasauli. Līdz ar to viņi aptvēra vajadzību pēc vienaldzīgas dzīves, atstumti no jebkāda sprieduma.
No otras puses, dogmatiķi ticēja saprātam kā līdzeklim piekļuvei patiesībai. Viņi pieņēma pasauli tādu, kāda tā ir, to neapšaubot, pat uzskatus un uzskatus uzskatot par patiesiem.
Dogmatisma pamatnosacījumus var apkopot šādi:
- Pasaulei ir jāuzņemas un jāpieņem sevi bez šaubām.
- Neko nevar apšaubīt, pat viedokļi un uzskati ir patiesi.
- Pilnībā jāpaļaujas uz saprātu kā līdzekli, lai piekļūtu patiesībai.
Dogmatisma pārstāvji
Viens no visizplatītākajiem dogmatisma skolas pārstāvjiem Senatne Tas bija Zenons no Citius (333.–264. p.m.ē.), kurš tika uzskatīts par stoiķu dibinātāju, kura doma ieguva svarīgas iezīmes no Herakleita, Platona un Aristoteļa darbiem.
Bet citi nozīmīgi filozofi, kas saistīti ar dogmatismu, bija Tals no Milētas (ap 624. g. — ap 546. g. p.m.ē.), Anaksimanders (ap 610. g. — 545. g. p.m.ē.), Anaksimens (ap 590. g. — 525. g. p.m.ē.) un Pitagors (ap 569. g. 475).