Mēs izskaidrojam, kas ir monogrāfijas elementi, kam katrs no tiem tiek izmantots un to galvenās īpašības.
Kādi ir monogrāfijas elementi?
Monogrāfija ir izklāsts vai argumentēts raksts, kas tiek sagatavots darba beigās pētījumiemdokumentālā, eksperimentālā vai jebkāda veida.
No amonogrāfija Tiek sagaidīta precizitāte, pārbaudāmība, objektivitāte un skaidrība, jo tas ir dokuments, kas tiek nodots trešajām personām, lai sniegtu informāciju par izmeklēto lietu, konstatētajiem konstatējumiem un secinājumus iegūti no tiem.
Faktiski dažādās pastāvošās akadēmijas izmanto monogrāfiju kā visizplatītāko mehānismu, lai pārbaudītu zināšanas iegūta vai konkrētas eksperimentālās programmas izpilde.
Monogrāfijas elementi
Elementi, kas veido jebkuru monogrāfiju, ir vairāk vai mazāk nemainīgi, lai gan ideālā gadījumā tie būtu jāpielāgo pētnieciskā darba būtībai un raksturam.
Piemēram, ja tas ir eksperimentāls jautājums, noteikti būs daļa pierādījumu un grafiku, kas atveido datus iegūtā statistika; savukārt bibliogrāfiskā dokumentācija to neprasa, bet gan a bibliogrāfija detalizēti.
Vispārīgi runājot, mēs varam strukturēt jebkuru monogrāfiju šādā veidā:
- Vāka un ievadlapas. Runa ir par pētnieciskā darba prezentāciju, kur visi informāciju Vispirms ir jāzina, par ko ir runa: pētnieku, pasniedzēju, akadēmijas identifikācija, priekšmeta un darba konkrētais nosaukums, kā arī tā sagatavošanas datums. Sākotnējās lapās var būt veltījumi, atzinības vai pat paraksti, ja tiek uzskatīts, ka tie ilustrē satura garu.
- Indekss. Neatkarīgi no tā, vai rādītājs ir novietots sākumā vai beigās, tas ir jāparāda katrā monogrāfijā, lai lasītāji varētu ātri un ērti pārvietoties starp tā daļām. Tajā ir jādetalizē katras nodaļas mājaslapas ar to attiecīgajām galvenajām sadaļām.
- Ievads. Monogrāfijas ieviešana ir iespēja sniegt lasītājam visu kontekstuālo informāciju, kas nepieciešama, lai sāktu lasīt monogrāfiju. Tas izriet no vispārīgas pieejas priekšmetam, no problēmas šī interese, izpētes fons, priekšmeta nozīme akadēmijā (vai pētniekam, vai cilvēce), uz iepriekšējo informāciju, bez kuras lasītājam būtu daudz grūtāk saprast pētījuma saturu.
- Attīstās. Izstrāde ir pētījuma saturs kā tāds, kas sadalīts un hierarhiski sadalīts nodaļās un sadaļās atbilstoši informācijas prezentācijas strukturālajām vajadzībām. Ideālā gadījumā katrai nodaļai vajadzētu pievērsties konkrētai vispārīgai tēmai, reaģējot uz a objektīvs vai atsevišķi precizēt kādu eksperimentālās procedūras posmu. Ja nepieciešams, varat paļauties uz vizuālu, statistisku vai burtisku atbalstu.
- Secinājumi.. Noslēguma brīdis, lai apkopotu svarīgāko no visa teiktā un saistītu to ar citām nozīmīgākajām vai vēlākām tēmām, kas nav strikti izmeklēšanas tvērumā. Ir pienācis brīdis interpretēt izstrādes gaitā iegūtos rezultātus, saistīt secinājumus vai veikt atskaitījumus, kas nepieciešami, lai no veiktā darba iegūtu kaut ko konkrētu un galīgu.
- Piezīmes vai pielikumi. Izvēles sadaļa. Dažos gadījumos šeit var nonākt tekstuālas atsauces vai atsauces, kas neietilpst kājenē (vai vēlams tur neievietot), vai arī tabulas, grafiki, saraksti utt. ko būtu ļoti apgrūtinoši iekļaut izstrādē. Pietiks, ja attiecīgajā izstrādes brīdī uz tiem atsaucēsities ar “(skat. 4. att.)” vai tamlīdzīgi.
- Bibliogrāfija vai teksta atsauces. Dokumentālā sadaļa, kurā ir grāmatas, žurnāli, brošūras vai jebkuru materiālu, kas mums ir kalpojis darba sagatavošanas laikā. Jebkuri dati, atsauce vai citāts monogrāfijā šeit ir jānorāda ar to attiecīgajiem bibliogrāfiskajiem datiem: autors, izdošanas gads, izdevējs, aplūkotās lapas utt.