Mēs izskaidrojam, kas ir neeksperimentāls pētījums un divi pastāvošie veidi. Arī piemērs no šī pētījuma.
Kas ir neeksperimentāla izmeklēšana?
Kā norāda nosaukums, aneeksperimentālie pētījumi Tas ir pētījuma veids, kas to neizņem secinājumus galīgos rezultātus vai to darba datus, izmantojot virkni reproducējamu darbību un reakciju kontrolētā vidē, lai iegūtu interpretējamus rezultātus, tas ir: eksperimentiem. Ne jau par to, protams, tas pārstāj būt a pētījumiem nopietna, dokumentēta un stingra metodes.
Citiem vārdiem sakot, šāda veida pētījumi neapzināti manipulē ar mainīgajiem lielumiem, kurus tas cenšas interpretēt, bet gan ir apmierināti ar savu parādību novērošanu. interese to dabiskajā vidē, un pēc tam aprakstiet un analizējiet tos bez nepieciešamības tos līdzināties kontrolētā vidē. Tie, kas veic neeksperimentālus izmeklējumus, galvenokārt pilda lomunovērotāji.
Ir divi galvenie neeksperimentālo pētījumu veidi:
- Šķērsgriezuma projektēšanas pētījumi. Šādā veidā dizains, tiek aplūkoti jaunākie sasniegumi šajā jautājumā, tas ir, dati tiek savākti no viena brīža, lai aprakstītu esošos mainīgos un analizētu to sastopamību vai atbildību izmeklēšanā notikušajā. Tas nozīmē, ka jāizmanto aprakstošie indikatori (tie mēra vai apraksta mainīgo vai faktoru) un cēloņsakarības indikatori (tie piedāvā skaidrojumus par rādītājiem).
- Garengriezuma projektēšanas pētījumi. Gluži pretēji, šajos pētījumos paraugu ņemšana tiek veikta laika gaitā, ņemot vērā noteiktus mainīgos lielumus un to savstarpējās attiecības, lai noteiktu attīstību, tendences, saiknes utt. Tādā veidā tie ļauj mums izprast nozares sarežģītās grupu reakcijas populācija, un to var savienot ar citiem mērījumi lai iegūtu lielāku attēlu.
Neeksperimentāla pētījuma piemērs
Neeksperimentālu pētījumu piemēri ir statistiskie mērījumi, kuros tiek apspriests sabiedrības viedoklis par kādu jautājumu, lai noteiktu kopīgu nostāju. Vai izmeklēšanu, ka, kam kopums datus pieejamo statistiku, veic tās interpretāciju un organizēšanu, lai iegūtu pēc iespējas lielāku attiecīgo datu apjomu.
Vēl viens iespējamais piemērs ir dokumentālā izmeklēšana: avotu izmantošana bibliogrāfisks vai hemerogrāfisks, lasīšana iepriekšējo autoru informācija un atklājumu izklāsts ziņojumā, mēģinājums vai monogrāfija. Šajā gadījumā arī netiek veikti kontrolēti eksperimenti, bet gan tiek izmantots konsultētā autora vai paša pētnieka profesionālais un/vai personīgais redzējums, ja tāds ir.