Mēs izskaidrojam, kas ir dialogs, tā īpašības un klasifikācija. Arī tiešais dialogs, netiešais dialogs un monologs.
Dialogā sarunu biedri pārmaiņus iejūtas sūtītāja un saņēmēja lomās.Kas ir dialogs?
Parasti ar dialogu mēs saprotam savstarpēju apmaiņu informāciju starp sūtītāju un saņēmēju, izmantojot mutisku vai rakstisku līdzekli. Tas ir, tā ir saruna starp diviem sarunu biedriem, kuri kārtīgi pārmaiņus pilda attiecīgos sūtītāja un saņēmēja lomu.
Vārds dialogs nāk no latīņu valodas dialogs un tas savukārt no grieķu valodas dialogi (diena-: “caur” un logotipi: “Vārds”), kas burtiski nozīmē “caur vārdu”. Tas jau dod mums priekšstatu par to, cik svarīgi ir bijuši dialogi vēsture no cilvēce, kā savstarpējas sapratnes līdzeklis, parasti kā aizvietotājs vardarbība.
Tāpat dialogi ir daļa no literārie resursi kam pieder darbs, kas mums parāda divus vai vairāk rakstzīmes, vai paziņot mums daļu informācijas, ar kuru viņi apmainās, it kā mēs būtu viņu liecinieki. Tāpēc ir ierasts tos atrast lielākajā daļā māksliniecisko atveidojumu. naratīvi.
No otras puses, in Senatne, tie veidoja metodi piemērots mācīt Y mācīšanās starp skolotāju un studentu, ko praksē ieviesa Sokrātu skola, tas ir, filozofa Sokrata skolēni.
Dialoga veidi
Sarunas starp varoņiem ir ārēji literāri dialogi.Dialogu klasifikācija ir sarežģīta, jo tā ir atkarīga no konteksta, kurā tie notiek.
Principā mēs varam atšķirt mutiskus un rakstiskus dialogus. Pirmie rodas, izmantojot balsi, un ir īslaicīgi, tas ir, tie pieder momentam, kurā tie rodas. No savas puses sekundes rodas rakstīšanas laikā un ilgst ilgāk, jo tās var lasīt atkal un atkal.
Otra atšķirība nošķirtu literāros dialogus (tos, kas parādās mākslas darbi) un neliterāri dialogi (pārējie), kas ietver šādu klasifikāciju:
- Literāri dialogi. Tie, kurus mēs atradīsim stāstos, stāsti, romāni, lugas un pat filmas, un tas var būt:
- Iekšējie dialogi. Tās rodas varoņa galvā, viņa iztēlē vai atmiņā, vai pat var notikt starp varoni un viņa iekšējo es.
- Ārējie dialogi. Tie, kuriem ir raksturs ar citiem varoņiem un kuri ir daļa no sižetu no darba.
- Neliterāri dialogi. Tādas, kurām nav skaidra mākslinieciska nodoma vai kuras nav poētiska darba daļa, bet gan reālas dzīves situācijas, vai to pašu atšifrējumi. Šajā ziņā tie var būt:
- Oficiāli dialogi. Plānota tipa, ja starp sarunu biedriem nav pieķeršanās vai ciešu attiecību, tas parasti reaģē uz formulām un protokoli no ES respektēju.
- Neformāli dialogi. Tās rodas neplānotā veidā vai ļoti uzticamu cilvēku vidū, bieži lietojot slengu un sarunvalodas izteicienus, rupjību, tas ir, bez manieres ievērošanas.
Tiešais dialogs un netiešais dialogs
Rakstiskā dialoga iespēju robežās neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav literāraisMēs atrodam svarīgu atšķirību, kas ir saistīta ar tiešo runu un netiešo runu. Līdzīgi mēs atsaucamies uz:
- Tiešs dialogs. Tas ir tas, kurā mēs varam pārbaudīt katra sarunu biedra teikto. Viņi parasti izmanto dialoga līnijas, lai atdalītu un atzīmētu katru sarunu biedru iejaukšanos, kā tas ir norādīts šādā gadījumā:
─ Vai tu jau paēdi, dēls?
─ Nē, mammu. ES neesmu izsalcis.
- Netiešs dialogs. Stāstītāja figūra mums stāsta, ko saka katrs sarunu biedrs. Citiem vārdiem sakot, visu saziņas saturu mums ir nosūtījusi trešā puse, kā norādīts tālāk.
"Māte jautāja dēlam, vai viņš ir ēdis, un viņš atbildēja, ka nē, bet ka viņš arī nav izsalcis."
Monologs
Atšķirībā no dialoga, monologā ir iesaistīts tikai viens dalībnieks. Tas ir, tā ir “saruna”, kurā runā tikai viens sarunu biedrs vai nu tāpēc, ka otrs klusē, vai arī tāpēc, ka viņa nav klāt. Tas ir ļoti biežs resurss dramaturģijā, taču to var atrast arī naratīvā (romānos, novelēs).